Jūlija skatījās pa logu, atkal un atkal atceroties to dienu, kad Jānis, viņas mīļotais, izskrēja izmest atkritumus. Viņa skatījās uz viņu, līdz tas pazuda aiz stūra, un pēc tam gaidīja, kad viņš atkal parādīsies
Gaidīja… pēc pusstundas sāka zvanīt, bet viņa telefons izrādījās ārpus zonas. Sieviete izgāja uz ielas, sāka viņu meklēt, ielūkojās vietās, kur vīrietis varētu būt, bet viņa tur nebija. Viņa jautāja kaimiņiem, bet tie paraustīja plecus un teica, ka nav redzējuši. Viņš neatgriezās mājās. Visu nakti Jūlija negulēja. Atkal un atkal sastādot viņa telefona numuru, viņa dzirdēja vienu un to pašu monotono balsi, kas paziņoja, ka abonents neatbild.
Nākamajā dienā Jūlija metās uz tiesībsargu iestādi, bet viņas iesniegumu neviens nepieņēma. Jāņa draugi neko par viņa atrašanās vietu nezināja. Jūlija sazvanīja visus. Viņa uzzināja, ka vīrietis ticis atlaists no darba pārkāpumu dēļ, bet viņš pat ne ar vārdu nebija to pieminējis.
Varbūt bija radušās kādas problēmas, un viņš izlēma, ka nevajag viņu iesaistīt? Kad paziņojumu par personas pazušanu tomēr pieņēma, Jūlija jau bija kļuvusi līdzīga ēnai. Pazudis miegs un apetīte darīja savu, sieviete reizēm spēja pārvietoties tikai, pieturoties pie sienas. Viņa bija spiesta paņemt atvaļinājumu darbā bez atlīdzības.
– Aizbēga viņš, visticamāk. Es tev taču teicu, ka viņš pavisam nav uzticams, bet tu vienmēr viņu aizstāvēji. Nāc, tev jākrāj spēki. Es nu gan nežēlošu, tu mani pazīsti, – runāja draudzene, cenšoties piespiest Jūliju apēst vismaz kaut ko.
– Bet ja ar viņu kaut kas noticis? Cilvēki tā vienkārši nepazūd. Tu saproti? Viņš varēja nestāstīt man par savām problēmām, lai lieki nesatrauktu. Mums taču viss bija labi, bet man šķita dīvaini, kad viņš mani noskūpstīja pirms aiziešanas, it kā darītu to pēdējo reizi. Viņš mani mīlēja. Tieši saku tev.
Marija tikai purināja galvu. Viņa Jūliju lūdza padomāt par māti.
– Viņa tagad nezina, kas ar tevi notiek, bet, ja uzzinās, iedomājies, kas būs? Beidz nu jau čīkstēt un saņemies. Tu jebkurā gadījumā jau esi izdarījusi visu iespējamo. Tavu līgavaini jau meklē drošībnieki. Ja būs kādas ziņas, tu pirmā uzzināsi.
Jūlija māja ar galvu. Viņa klīda pa rajonu, līmēja paziņojumus. Viņa centās darīt visu, kas bija viņas spēkos, bet nekādu informāciju nesaņēma. Jūliju pāris reižu izsauca uz atpazīšanu, bet viņa katru reizi ar atvieglojumu nopūtās – ne viņš. Kur cilvēks varēja pazust? Vienkārši iztvaikoja? Viņu pavisam neviens nebija redzējis! Kā tā varēja vispār notikt?
Kā pareizi atbildēt uz inspektora jautājumu “Kurp jūs dodaties?”, kas nedod iespēju turpināt sarunu
Veca kaimiņiene no pirmā stāva teica, ka redzējusi, kā Jānis sēdies lielā melnā mašīnā, bet viņa nesaprata vai viņš pats brīvprātīgi iekāpa. Numuru, protams, nebija redzējusi, automašīnas marku arī neatpazina. Viņai bija ļoti slikta redze, tāpēc ticēt viņas vārdiem bija grūti, bet tā palika vienīgā pavediena.
Jūlijai gribējās ticēt, ka viss ir kārtībā. Pat ja viņš pats izlēma aiziet no viņas, pat ja nevēlējās, lai viņa viņu atrastu. Galvenais, lai viss būtu kārtībā.
Pagāja pusgads, bet nekas nemainījās: nekādu ziņu. Pilnīgi. Viss izskatījās tā, it kā viņu attiecības Jūlija būtu pati izdomājusi. Marija teica, ka, visticamāk, līgavainis vienkārši nobijās, tāpēc arī aizbēga.
– Negribēja uzņemties atbildību un precēties, bet varbūt vispār atrada sev citu. U-ū!!! – sašutusi sacīja sieviete. – Tikai pagadītos viņš man pa rokai!
– Labi, ja tā, ja atradis citu vai atbildības nobijies. Es pieņemšu viņa lēmumu. Bet ja ar viņu kas noticis, bet es nevaru palīdzēt. Varbūt slikti meklēju? Kaut ko darīju nepareizi? Kā vēl to visu izskaidrot?
Dzirdot klauvējienu pie durvīm, Jūlija steidzās atvērt. Marija šodien nebija solījusi atbraukt, mamma arī negrasījās ciemos… vai tiešām? Sieviete atvēra, pat neieskatoties durvju actiņā, un tūlīt pat nožēloja to, jo dzīvoklī ielauzās divi lieli, sveši vīrieši.
Vai sievietei pēc 60 gadiem vispār patiesībā ir vajadzīgs vīrietis
– Nu nekas sev mītne, – sacīja viens no vīriešiem.
– Bagāta meiča, mums vajadzētu vairāk no viņas pieprasīt, – iesmējās otrs.
– Kas jūs esat? Ko jūs no manis gribat? Es jums neko neesmu parādā, – kratīja galvu Jūlija, satraukti domādama, kā atšūt nevēlamos viesus.
– Tu – nē, bet tavs līgavainis mums ir parādā uz lielu summu. Šo adresi viņš deva, tāpēc arī atnācām. No viņa nav ne ziņas, ne miņas jau ilgu laiku, bet par parādiem jāmaksā. Viņš teica, ka, ja pats nespēs, tad bagātā līgava noteikti palīdzēs samaksāt.
– Mans līgavainis? – pārjautāja Jūlija. – Jānis? Jūs par viņu runājat?
– Nu, meiča, dod vaļā! – iesmējās svešinieks. – Tev ir vairāki līgavaiņi vai kā?
– Kur viņš ir? Kad jūs Jāni pēdējo reizi redzējāt? Kad viņš jums to teica?
Jūlija centās pieķerties iespējai uzzināt kaut ko par viņu. Ja viņš bija aizņēmies naudu pēc pazušanas, tad varēja atrast pavedienu, kas vestu pie viņa.
– Gribi saņemt atbildes uz saviem jautājumiem? Atdosi naudu, tad arī parunāsim. Līdz rītdienas vakaram sagatavo 5 tūkstošus. Un neiedomājies šeit jokoties. Vērsīsies pie tiesībsarga – vairs nekad neredzēsi mūs. Saprati? Bet ja neatradīsi…
Lasi vēl: Piecas dienas ar 28 EUR : pensionāres stāsts par ikdienas maltītēm
Jūlijas galvā atbalsojās vārdi, bet sieviete centās nepadoties. Viņa saprata, ka ar šiem sarunas nav iespējamas. Ja viņa atradīs naudu un atdos viņiem, tad maz ticams, ka tie palīdzēs atrast Jāni un nepārnāks atkal. Vajadzēja rīkoties izlēmīgāk. Viņi teica, ka paši nevarējuši atrast, tāpēc nākuši pie viņas pēc parādiem. Tātad viņam paši nebija spējuši neko nodarīt? Paši sev pretrunā…
Viņi aizgāja, atstājot pēdējo brīdinājumu. Mazliet atjēgusies, Jūlija metās uz tuvāko tiesībsargu iestādi.
Viņa nezināja, vai palīdzēs vismaz tagad, bet kur gan vēl meklēt palīdzību?
Pie kā vērsties? Tad viņa izdomāja, ka nekas cits neatliek..
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
